Cik pašnodarbinātais nopelna no katra eiro?

Jeb kur pazūd 100 eiro, kurus klients tikko pārskaitīja, un kāpēc rēķina summa nav pašnodarbinātā alga

Klients saņem rēķinu par 100 eiro.
Viņš to apmaksā, paskatās bankas kontā un redz skaidru, neapstrīdamu faktu: savā kontā viņš redz -100 eiro.
Pašnodarbinātā kontā tikmēr ir parādījušies +100 eiro.
Tātad viens cilvēks ir apmainījis savus 100 eiro pret preci vai pakalpojumu, bet otrs – saņēmis 100 eiro.
Loģiski.
Gandrīz.

Šajā brīdī parasti piedzimst arī sabiedrības priekšstats, ka pašnodarbinātais no katra simt eiro rēķina kabatā ieliek veselu simtnieku. Ja dienā izrakstīti trīs šādi rēķini, tad tie esot 300 eiro. Ja tā strādā divdesmit dienas mēnesī, sanāk 6000 eiro.

Nav slikti.

Atliek tikai nopirkt jaunu automašīnu, rezervēt atvaļinājumu Grieķijā un starp diviem pasūtījumiem padomāt, kāpēc klientam neiedot vēl arī desmit procentu atlaidi.

Diemžēl pašnodarbinātā bankas konts nav algas lapiņa.

Tajā ienāk ne tikai viņa alga. Tajā ienāk nauda materiāliem, instrumentiem, degvielai, piegādēm, programmatūrai, grāmatvedībai, nodokļiem, nākamās iekārtas iegādei un vēl dažiem pārsteigumiem, par kuriem pašnodarbinātais uzzinās tikai tad, kad piektdienas vakarā kaut kas pārstās darboties.

Simt eiro rēķins ir nevis simt eiro alga, bet neliels naudas vilciens.

Un katrā pieturā no tā izkāpj vēl kāds pasažieris.

Vispirms trīs vārdi, bez kuriem neko nevar saprast

Lai noskaidrotu, cik pašnodarbinātajam paliek no viena eiro, vispirms jāatšķir trīs pavisam vienkāršas lietas.
Ieņēmumi ir visa nauda, kuru samaksā klienti.
Izdevumi ir nauda, kas nepieciešama, lai preci izgatavotu, pakalpojumu sniegtu un saimniecisko darbību vispār uzturētu.
Peļņa ir tas, kas paliek pēc izdevumu atņemšanas.

Tātad:

Ieņēmumi – saimnieciskās darbības izdevumi = peļņa pirms nodokļiem

Ja klients samaksā 100 eiro, bet pasūtījuma izpilde un daļa no uzņēmuma kopējām izmaksām ir 52 eiro, pašnodarbinātais nav nopelnījis 100 eiro.

Viņa peļņa pirms nodokļiem ir 48 eiro.

Un tikai no šīs vietas vispār sākas saruna par nodokļiem.

Vispārējā nodokļu režīmā saimnieciskās darbības ienākumu nosaka kā ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpību. VID tieši tā arī skaidro: nodokļu aprēķinam būtiska ir peļņa, nevis vienkārši visa klientu pārskaitītā nauda.

Tas ir svarīgākais teikums visā rakstā.

Ja tas ir saprasts, pārējais kļūst ievērojami vienkāršāks.

Materiāls nav vienīgais izdevums

Klients redz gatavu priekšmetu un dažkārt mēģina galvā aprēķināt tā pašizmaksu.
Koka gabals maksā piecus eiro.
Krāsa – varbūt vienu.
Elektrība – cik tad tur var būt.

Tātad, ja prece maksā 30 eiro, pārējie 24 eiro droši vien ir tīra peļņa.
Šajā tautas grāmatvedībā parasti nav iekļauts nekas no tā, kas noticis pirms gatavā priekšmeta nolikšanas uz galda.

Materiāls vispirms bija jāatrod.
Tad tas bija jāpasūta.
Par piegādi bija jāsamaksā.
Dažreiz vajadzēja braukt tam pakaļ ar automašīnu, kura nebrauc ar klienta laba vēlējumiem, bet ar degvielu.
Materiāls bija jāuzglabā.
Daļa tika sabojāta izmēģinājumos.
Daļa kļuva par brāķi.
Vēl daļa palika atgriezumos, kurus teorētiski kādreiz varētu izmantot, bet praktiski tie desmit gadus dzīvos kastē ar uzrakstu “varbūt noderēs”.

Likums pie saimnieciskās darbības izdevumiem ļauj pieskaitīt ar ienākumu gūšanu saistītas izejvielas, materiālus, preces, kurināmo, enerģiju un inventāru, kura vērtība nepārsniedz 1000 eiro. Tajā pašā izdevumu lokā ir reklāma, mārketings, noma, remonti, saņemtie pakalpojumi, banku kredītu un līzinga procenti, licences un citi darbības nodrošināšanai nepieciešami izdevumi.

Tāpēc pašnodarbinātā patiesajos izdevumos var ietilpt:

materiāli un preces;
materiālu piegāde;
iepakojums;
sūtījumu etiķetes;
instrumenti;
iekārtu remonts un apkope;
elektrība un apkure;
telpu noma;
telefons un internets;
reklāma;
domēni un mājaslapas uzturēšana;
bankas un maksājumu pakalpojumu izmaksas;
programmatūras abonementi;
profesionālās licences;
grāmatvedības pakalpojumi;
rēķinu sagatavošanas sistēma;
degviela un automašīnas izmantošana;
profesionālie kursi un zināšanu atjaunošana;

un vēl desmitiem mazāku maksājumu, kuri pa vienam izskatās nevainīgi, bet mēneša beigās sapulcējas vienā diezgan iespaidīgā delegācijā.

Iekārta nav bezmaksas tikai tāpēc, ka tā jau ir nopirkta

Viens no biežāk aizmirstajiem izdevumiem ir tehnikas un instrumentu nolietojums.

Pieņemsim, ka cilvēks nopērk datoru par 1500 eiro.

Viņš samaksā naudu vienā dienā, bet datoru darbā izmanto vairākus gadus. Tāpēc nodokļu uzskaitē šādu pirkumu parasti nevar vienkārši pilnā apmērā iemest viena mēneša izdevumos un izlikties, ka dators pēc pusdienām jau ir nodzīvojis visu savu ekonomisko mūžu.

Ja saimnieciskajā darbībā izmantotā līdzekļa iegādes vērtība pārsniedz 1000 eiro, tas tiek uzskaitīts kā pamatlīdzeklis un tā vērtību izdevumos iekļauj pakāpeniski, aprēķinot nolietojumu. Datoriem, drukas ierīcēm, informācijas sistēmām un datorprogrammām likums paredz 35% nolietojuma likmi vai trīs gadu lietderīgās lietošanas laiku; pārējiem pamatlīdzekļiem parasti paredzēti 20% vai pieci gadi, bet noteiktām tehnoloģiskajām iekārtām – 10% vai desmit gadi. Izvēlētā metode attiecas uz visiem pamatlīdzekļiem, un to nevar brīvi mainīt katru gadu.

Ja 1500 eiro datoram izvēlas lineāro trīs gadu metodi, tā nolietojums ir:
1500 ÷ 3 = 500 eiro gadā;
500 ÷ 12 = 41,67 eiro mēnesī.

Tas nozīmē, ka katra mēneša pasūtījumiem būtu jāspēj kopā nopelnīt arī šos 41,67 eiro.
Pretējā gadījumā pēc trim gadiem dators būs nolietots, bet nauda nākamā iegādei nebūs nopelnīta.
Tas pats attiecas uz printeri, šujmašīnu, kameru, frēzi, lāzeriekārtu, metināšanas aparātu, profesionāliem instrumentiem vai jebkuru citu tehniku.

Iekārta var būt samaksāta vakar.
Taču tās izmantošana šodien tik un tā maksā naudu.

Ja pašnodarbinātais cenā neierēķina tehnikas nolietojumu, viņš nevis strādā lēti, bet pakāpeniski apēd pats savu darbnīcu.

Ja pamatlīdzeklis tiek izmantots arī privāti, izdevumos drīkst iekļaut tikai saimnieciskajai darbībai attiecināmo daļu. Ja šo proporciju nevar objektīvi noteikt un dokumentāri pamatot, izdevumos iekļauj 50% no aprēķinātā nolietojuma.

Arī automašīna nebrauc bez maksas

Pašnodarbinātais var materiālus pasūtīt ar kurjeru.
Viņš var arī braukt tiem pakaļ pats.
Abos gadījumos ir izmaksas.
Pirmajā gadījumā rēķinā redzama piegādes maksa.
Otrajā gadījumā cilvēkam var šķist, ka piegāde bijusi bez maksas, jo viņš taču brauca ar savu automašīnu.
Taču automašīna patērē degvielu, riepas, eļļu, bremzes, apdrošināšanu, remontus un ļoti pacietīgi virzās pretī dienai, kad panelī iedegsies kāda dārga lampiņa.

Ja personīgo vieglo automobili izmanto arī saimnieciskajai darbībai, tā ekspluatācijas un degvielas izmaksas izdevumos var iekļaut proporcionāli saimnieciskās darbības braucieniem, pamatojoties uz detalizētiem maršrutiem, bet ne vairāk kā 70% apmērā. Ja nav atbilstoši noformētas uzskaites un dokumentu, izdevumos var ietvert ne vairāk kā 50% no faktiskajām izmaksām. Arī personīgā auto nolietojumam piemēro saimnieciskās darbības kilometru proporciju, nepārsniedzot 70%.

VID dotajā piemērā cilvēks nopirka degvielu par 67,20 eiro un ar maršruta uzskaiti varēja pierādīt, ka 79% nobraukuma izmantoti saimnieciskajai darbībai. Tomēr izdevumos tika attiecināti nevis 79%, bet maksimāli pieļaujamie 70% jeb 47,04 eiro. Citā piemērā bez detalizētas maršrutu uzskaites no tiem pašiem 67,20 eiro izdevumos tika attiecināti 50% jeb 33,60 eiro.

Tas nenozīmē, ka atlikusī degviela cilvēkam bija bez maksas.
Tas nozīmē tikai to, ka nodokļu aprēķinā drīkstēja atzīt noteiktu daļu.
Ekonomiskie izdevumi un nodokļos atzītie izdevumi ne vienmēr ir viens un tas pats.
Arī šī atšķirība mēdz sāpēt.

Programmatūra, licences un pakalpojumi, kuri “neko neražo”

Daudziem pašnodarbinātajiem darbam vajadzīga programmatūra.
Dizaineram tā var būt grafikas programma.
Fotogrāfam – attēlu apstrādes rīks un mākoņkrātuve.
Projektētājam – modelēšanas licence.
Grāmatvedim – uzskaites sistēma.
Interneta veikalam – hostings, domēns, moduļi un drošības risinājumi.
Ražotājam – projektēšanas, ražošanas vai iekārtu vadības programmas.
Atsevišķs abonements par 12, 20 vai 40 eiro mēnesī šķiet neliels. Taču, kad tam pievienojas vēl pieci citi, nauda sāk kust diezgan organizēti.

Likums saimnieciskās darbības izdevumos tieši min maksu par licenci, saņemtos pakalpojumus un citus izdevumus, kas nepieciešami saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Ilgtermiņa licenču un citu nemateriālo ieguldījumu uzskaitei var būt piemērojama pakāpeniska norakstīšana, tādēļ konkrētais grāmatvedības risinājums atkarīgs no pirkuma rakstura un lietošanas termiņa.

Arī grāmatvedība un rēķinu izrakstīšana nav bezizmaksu burvestība.
Cilvēks var samaksāt grāmatvedim.
Var abonēt grāmatvedības vai rēķinu sistēmu.
Var visu darīt pats.
Pirmajos divos gadījumos izdevums ir redzams bankas kontā.
Trešajā gadījumā nauda bankas kontā nekur nepazūd, bet pazūd vakars.
Un reizēm vakars maksā vairāk.

Craftin Rēķini (rekini.craftin.lv) ļauj vienuviet saglabāt rēķinu profilus, klientus, preces un pakalpojumus, izmantot secīgu vai pielāgotu numerāciju, noteikt apmaksas termiņus un sekot, vai rēķins ir sagatavots, nosūtīts, apmaksāts vai kavēts. Tas neaizstāj grāmatvedi, taču samazina atkārtotu datu ievadīšanu un administratīvo laiku.

Šāds pakalpojums nav greznība tikai tāpēc, ka tas nerada fizisku produktu.

Ja sistēma mēnesī ietaupa vairākas stundas, šajās stundās var izpildīt pasūtījumu, atpūsties vai vismaz paēst vakariņas, pirms tās kļuvušas par brokastīm.

Zināšanas arī maksā naudu

Profesionālās prasmes nepaliek svaigas mūžīgi.
Mainās tehnoloģijas.
Mainās programmas.
Mainās likumi.
Mainās prasības.

Pat cilvēks, kurš savā jomā strādā desmit gadus, nevar vienā rītā nolemt, ka tagad zina visu un turpmāk profesionāli attīstīsies tikai no komentāriem sociālajos tīklos.

Ir kursi.
Semināri.
Grāmatas.
Sertifikācija.
Eksāmeni.
Kvalifikācijas atjaunošana.

Dažās profesijās tas ir vēlams. Citās – faktiski obligāts priekšnoteikums, lai darbu drīkstētu turpināt.

Likums saimnieciskās darbības izdevumos tieši min darbinieku izglītošanu un kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī citus izdevumus, kuri saistīti ar saimniecisko darbību un nepieciešami tās nodrošināšanai. Taču paša pašnodarbinātā kursu vai izglītības attiecināšana jāvērtē pēc konkrētās saistības ar esošo saimniecisko darbību un dokumentārā pamatojuma. Kurss, kas uztur esošu profesionālo kvalifikāciju, nav tas pats, kas vispārīga izglītība vai pilnīgi jaunas profesijas apgūšana. Neskaidros gadījumos drošāk ir saņemt grāmatveža vai VID skaidrojumu, nevis izvēlēties sev patīkamāko interpretāciju.

Taču ekonomiskajā aprēķinā kursu cena pastāv neatkarīgi no tā, kā tā klasificējama deklarācijā.
Ja zināšanas ir nepieciešamas darba veikšanai, kādam par tām jāsamaksā.
Un šis “kāds” parasti ir tas pats cilvēks, kuram klients tikko paprasīja atlaidīti.

Tagad izdalīsim vienu 100 eiro rēķinu

Pieņemsim, ka pašnodarbinātais izgatavo preci un pārdod to par 100 eiro.
Lai aprēķins nebūtu pasaka par vienu materiāla gabalu un bezmaksas elektrību, sadalīsim cenu godīgāk.
Materiāli maksā 28 eiro.
Materiālu piegādes daļa uz šo pasūtījumu – 4 eiro.
Iepakojums – 3 eiro.
Elektrība un telpas izmaksu daļa – 2 eiro.
Reklāmas, mājaslapas un bankas izmaksu daļa – 2 eiro.
Programmatūras, grāmatvedības un rēķinu sistēmas izmaksu daļa – 3 eiro.
Iekārtu un instrumentu nolietojums – 5 eiro.
Automašīnas, degvielas un materiālu sagādes izmaksu daļa – 3 eiro.
Kursu, licenču un profesionālās attīstības izmaksu daļa – 2 eiro.
Kopējie saimnieciskās darbības izdevumi ir 52 eiro.
No klienta samaksātajiem 100 eiro paliek:

100 – 52 = 48 eiro peļņa pirms nodokļiem

Tātad vairāk nekā puse no rēķina jau ir aizgājusi saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
Neviens no šiem 52 eiro nav pašnodarbinātā personiskā alga.
Taču arī tie nav nodokļi.
Tie ir izdevumi, bez kuriem prece vispār nebūtu nonākusi līdz klientam.

Kas notiek ar atlikušajiem 48 eiro?

Pieņemsim, ka cilvēks strādā vispārējā nodokļu režīmā, viņa kopējā mēneša peļņa nesasniedz 780 eiro un gada neapliekamais minimums jau tiek izmantots algotajā darbā.

2026. gadā, ja pašnodarbinātā mēneša peļņa ir mazāka par 780 eiro, no visas mēneša peļņas jāveic 10% iemaksas valsts pensiju apdrošināšanai. Ja peļņa sasniedz vismaz 780 eiro, iestājas pilno VSAOI aprēķins ar 31,07% likmi no izvēlēta objekta, kas nedrīkst būt mazāks par 780 eiro.

No 48 eiro peļņas:

10% sociālajās iemaksās ir 4,80 eiro.

IIN aprēķinā pašnodarbinātā par sevi samaksātās VSAOI ir attaisnotais izdevums, ko atskaita no gada ar IIN apliekamā ienākuma.

Tātad IIN aprēķina bāze šajā vienkāršotajā piemērā ir:

48 – 4,80 = 43,20 eiro.

2026. gadā saimnieciskās darbības ienākumam līdz 105 300 eiro gada robežai piemēro 25,5% IIN likmi. Ienākuma daļai virs šīs robežas piemēro 33%, bet kopējā gada ienākuma pārsniegumam virs 200 000 eiro var būt piemērojama vēl 3% papildu likme.

25,5% no 43,20 eiro ir 11,02 eiro.

Aprēķina rezultāts:

Klients samaksāja: 100,00 eiro
Saimnieciskās darbības izdevumi: 52,00 eiro
Peļņa pirms nodokļiem: 48,00 eiro
10% sociālās iemaksas: 4,80 eiro
IIN: 11,02 eiro
Pašnodarbinātajam paliek: 32,18 eiro

Tātad no 100 eiro pārdošanas cenas cilvēka rīcībā palika aptuveni 32 centi no katra klienta samaksātā eiro.
Nodokļos šajā piemērā aizgāja 15,82 eiro.
Izdevumos – 52 eiro.
Un personiskajai dzīvei palika 32,18 eiro.

Valsts šajā piemērā nepaņēma 68 eiro. Lielāko daļu apēda pats darbs, kas bija jāizdara, lai 100 eiro vispār varētu nopelnīt.

Aprēķins ir vienkāršots, jo VSAOI aprēķina pa mēnešiem, bet IIN gala rezultātu nosaka gada deklarācijā, ņemot vērā visus cilvēka gada ienākumus, atvieglojumus un neapliekamo minimumu.

Taču tas labi parāda cenu anatomiju.

Kāpēc nevar pateikt vienu procentu visiem?

Tagad iedomāsimies trīs cilvēkus.
Visi izraksta rēķinu par 100 eiro.
Pirmais ir konsultants, kura tiešie un kopējie attiecinātie izdevumi ir 15 eiro.
Otrais ir ražotājs, kura izdevumi ir 52 eiro.
Trešais ir tirgotājs, kuram pārdotā prece, piegāde un pārējās izmaksas kopā ir 75 eiro.
Pirms nodokļiem viņiem paliek:
konsultantam – 85 eiro;
ražotājam – 48 eiro;
tirgotājam – 25 eiro.
Pat ja visiem piemērotu vienādu nodokļu loģiku, viņu gala ieguvums no viena un tā paša 100 eiro rēķina būtu radikāli atšķirīgs.
Tāpēc uz jautājumu “cik pašnodarbinātais saņem no viena eiro?” nav vienas universālas atbildes.
Pareizā atbilde sākas ar pretjautājumu:

Cik viņam maksā šo eiro nopelnīt?

Kad mēneša peļņa pārsniedz 780 eiro

Pieņemsim, ka pašnodarbinātā mēneša ieņēmumi ir 3000 eiro.
Materiāli, piegādes, auto, programmas, nolietojums, reklāma, telpas, grāmatvedība un pārējie izdevumi kopā ir 1800 eiro.
Peļņa pirms nodokļiem:
3000 – 1800 = 1200 eiro.
Tā kā mēneša peļņa pārsniedz 780 eiro, pieņemsim, ka cilvēks izvēlas maksāt pilnās VSAOI no minimālā atļautā objekta – 780 eiro.
31,07% no 780 eiro ir 242,35 eiro.
No atlikušās peļņas daļas veic 10% iemaksas pensiju apdrošināšanai:
1200 – 780 = 420 eiro;
10% no 420 eiro = 42 eiro.
Kopējās sociālās iemaksas:
242,35 + 42 = 284,35 eiro.

Tieši šādu principu VID izmanto savos 2026. gada piemēros: pilnās iemaksas no vismaz 780 eiro un 10% no peļņas daļas virs izvēlētā objekta.
Ja cilvēkam nav pieejams neizmantots neapliekamais minimums, IIN bāze vienkāršotā aprēķinā ir:

1200 – 284,35 = 915,65 eiro.
25,5% IIN:
915,65 × 25,5% = 233,49 eiro.

Pēc saimnieciskās darbības izdevumiem, VSAOI un IIN cilvēkam paliek:

1200 – 284,35 – 233,49 = 682,16 eiro.
No 3000 eiro mēneša apgrozījuma viņa personiskajai dzīvei paliek aptuveni 682 eiro.

Tas ir nepilns ceturtais cents no katra apgrozījuma eiro.
Precīzāk – aptuveni 22,7 centi.
Klients un sabiedrība redz 3000 eiro.
Pašnodarbinātais redz 682,16.

Ko maina neapliekamais minimums?

2026. gadā neapliekamais minimums ir 550 eiro mēnesī jeb 6600 eiro gadā. Tas ir viens gada neapliekamais minimums vienam cilvēkam, nevis atsevišķs minimums katrai darbavietai un katram saimnieciskās darbības veidam.
2027. Ja iepriekšējā 1200 eiro peļņas piemērā viss 550 eiro mēneša minimums vēl būtu pieejams, vienkāršotais IIN aprēķins būtu:

1200 – 284,35 – 550 = 365,65 eiro.
25,5% no 365,65 eiro ir 93,24 eiro.
Pēc nodokļiem paliktu:
1200 – 284,35 – 93,24 = 822,41 eiro.

Tātad viena un tā pati 1200 eiro peļņa var dot atšķirīgu gala rezultātu atkarībā no tā, vai neapliekamais minimums jau piemērots citiem ienākumiem.

Tieši tāpēc internetā izlasīts apgalvojums “pašnodarbinātajam nodokļos aiziet tieši 33%” var būt vienlaikus gan aptuveni saprotams, gan konkrētam cilvēkam pilnīgi nepareizs.

Kad pašnodarbinātais ir arī darba ņēmējs

Daudzi cilvēki saimniecisko darbību neveic kā vienīgo iztikas avotu.
No pirmdienas līdz piektdienai viņi ir darbinieki.
Vakaros kļūst par pašnodarbinātajiem.
Sestdienā ir ražotāji, dizaineri, meistari, fotogrāfi vai konsultanti.
Svētdienas rītā ir grāmatveži.
Svētdienas vakarā – apkopēji.
Bet pirmdien pulksten astoņos atkal jābūt pamatdarbā un jāizskatās tā, it kā nedēļas nogalē būtu atpūtušies.

Šā cilvēka saimnieciskās darbības VSAOI aprēķinam algotā darba algu nepieskaita pašnodarbinātā peļņai. VID norāda, ka pašnodarbinātā ienākumiem nav jāpievieno ienākumi, kas saņemti citā statusā, piemēram, darba alga.

Taču IIN ir gada nodoklis, un gada apliekamajā ienākumā tiek vērtēti gan algota darba, gan citi ar progresīvo IIN apliekamie ienākumi. Tādēļ alga var ietekmēt to, cik no neapliekamā minimuma jau izmantots un kāds pārrēķins izveidosies gada deklarācijā.

Šādam cilvēkam pamatdarba alga reizēm rada drošības spilvenu.

Ir regulārs ienākums.
Ir sociālā apdrošināšana no darba algas.
Ir apmaksāts atvaļinājums.
Ir zināma stabilitāte.
Taču tam ir arī otra puse.

Saimnieciskajai darbībai tiek atdots tas laiks, kuru citi izmanto atpūtai.

Atvaļinājums pamatdarbā kļūst par iespēju izpildīt iekavētos pasūtījumus.

Brīvdiena kļūst par materiālu sagādes dienu.

Vakars kļūst par rēķinu izrakstīšanas un klientu sarakstes laiku.

Formāli cilvēkam ir divi ienākumu avoti.

Praktiski viņam dažreiz nav nevienas pilnvērtīgas brīvdienas.

Pamatdarbs apmaksā dzīvi. Saimnieciskā darbība mēģina uzbūvēt nākotni. Bet abus darbus veic viens un tas pats ķermenis.

Un ķermenim nav atsevišķas baterijas katram nodokļu maksātāja statusam.

Kad saimnieciskā darbība ir vienīgais darbs

Cita situācija ir cilvēkam, kurš dzīvo tikai no saimnieciskās darbības.

Viņam nav garantētas algas nākamā mēneša piektajā datumā.
Nav darba devēja apmaksāta atvaļinājuma.
Nav kolēģa, kurš pārņems klientus slimības laikā.
Ja nav pasūtījumu, nav ieņēmumu.
Ja iekārta salūzt, izdevumi rodas tieši tad, kad darbs apstājas.
Ja klients nesamaksā, rēķins grāmatvedībā var būt skaisti sakārtots, bet veikalā ar to norēķināties nevar.
Šādam cilvēkam cenā jāiekļauj ne tikai šodienas darbs, bet arī:
klusāki mēneši;
slimības dienas;
atvaļinājuma laiks;
neapmaksāti rēķini;
iekārtu remonti;
nodokļu termiņi;

un rezerve periodiem, kad dzīve izdomā pati savu uzņēmējdarbības plānu.
VID norāda, ka pašnodarbinātais var izvēlēties VSAOI maksāt arī no lielākas summas nekā minimālie 780 eiro. Tas palielina pensijas kapitālu un var ietekmēt atbalsta apmēru darbnespējas gadījumā.
Taču lielāks sociālais nodrošinājums nozīmē lielāku maksājumu šodien.
Mazāks maksājums šodien atstāj vairāk naudas ikdienai, bet var nozīmēt mazāku aizsardzību nākotnē.
Pašnodarbinātais šajā ziņā nav tikai darbinieks.

Viņš pats ir arī savs personāla departaments, sociālās drošības stratēģis un cilvēks, kuram jāpieņem lēmumi par nākotnes risku, vienlaikus mēģinot samaksāt šī mēneša elektrības rēķinu.

Ja grāmatvedību saproti – zaudē laiku. Ja nesaproti – zaudē vēl vairāk laika

Cilvēkam ar grāmatvedības zināšanām ir priekšrocība.
Viņš saprot, kas ir ieņēmumi, kas ir izdevumi, kā uzskaitīt pamatlīdzekli un kurā datumā jāiesniedz ziņojums.
Taču arī viņam tas viss ir jāizdara.
Zināšanas neatceļ darbu.
Tās tikai samazina iespēju, ka darbs būs jāizdara vēlreiz.
Cilvēkam bez grāmatvedības zināšanām ir cita ikdiena.
Viņš atver VID materiālu.
Tajā ir atsauce uz likumu.
Likumā ir atsauce uz Ministru kabineta noteikumiem.
Noteikumos ir izņēmums.
Izņēmumam ir nosacījums.
Nosacījuma beigās ir frāze “ja vien”, pēc kuras iepriekšējās divdesmit minūtes pēkšņi zaudē savu emocionālo vērtību.
Tad cilvēks dara vienu no trim lietām.
Maksā grāmatvedim.
Mācās visu pats.
Vai dara aptuveni un cer, ka viņa interpretācija sakritīs ar oficiālo.
Pēdējais variants parasti ir vislētākais līdz pirmajai kļūdai.

Rēķinu sistēma nevar aizstāt grāmatvedības zināšanas, taču tā var atdalīt vienkāršos atkārtojošos darbus no sarežģītajiem. Ja klienta rekvizīti, pakalpojumi, numerācija, termiņi un rēķinu statusi glabājas vienuviet, cilvēkam vismaz nav katru reizi jāsāk administrācija no tukšas lapas. Craftin Rēķini (rekini.craftin.lv) ir veidota tieši šādai rēķinu ikdienas sakārtošanai.

Dažreiz ietaupījums nav viens eiro.

Tas ir vakars, kuru nevajag pavadīt, meklējot failu ar nosaukumu:

“Rekins_FINAL_istais_labots_JAUNAIS2.pdf”.

Mikrouzņēmumu nodoklis: vieglāk izrēķināt, bet ne vienmēr izdevīgāk

Mikrouzņēmumu nodokļa režīmā matemātika ir ievērojami vienkāršāka.
Nodokļa objekts ir apgrozījums, un likme ir 25%. Faktiskie saimnieciskās darbības izdevumi nodokļa bāzi nesamazina.
Atgriezīsimies pie mēneša piemēra:

ieņēmumi – 3000 eiro;
faktiskie izdevumi – 1800 eiro.
Mikrouzņēmumu nodoklis:
3000 × 25% = 750 eiro.
Pēc nodokļa un faktiskajiem izdevumiem paliek:
3000 – 750 – 1800 = 450 eiro.

Vispārējā režīma iepriekšējā piemērā bez pieejama neapliekamā minimuma palika aptuveni 682,16 eiro.
Mikrouzņēmumu nodokļa režīmā – 450 eiro.

Kāpēc?

Tāpēc, ka vispārējā režīmā nodokļu aprēķins sākās pēc 1800 eiro izdevumu atņemšanas.
Mikrouzņēmumu nodokļa režīmā 25% tika rēķināti no visiem 3000 eiro.
Tas nenozīmē, ka mikrouzņēmumu nodoklis vienmēr ir slikts.
Cilvēkam ar ļoti maziem izdevumiem tas var būt vienkāršs un praktisks.

Taču ražotājam, tirgotājam vai citam pašnodarbinātajam ar lielām materiālu un tehnikas izmaksām tas var izrādīties daudz smagāks, nekā sākumā šķiet.

Vienkāršākais režīms ne vienmēr ir lētākais. Tas ir tikai visvieglāk izskaidrojamais.

VID arī norāda, ka 80% no samaksātā mikrouzņēmumu nodokļa attiecina uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, tomēr šīs iemaksas var būt ievērojami mazākas nekā vispārējā režīmā un ietekmēt nākotnes pensiju un pabalstus.

Un tad vēl var būt PVN

Ja pašnodarbinātais ir PVN maksātājs un konkrētajam darījumam piemēro Latvijas 21% standartlikmi, PVN nav viņa peļņa.
Tas ir patēriņa nodoklis, kuru samaksā klients un kuru tirgotājs attiecīgajā apmērā norēķina ar valsti.
Ja gala cena ir 100 eiro ar jau iekļautu 21% PVN:
cena bez PVN ir 82,64 eiro;
PVN daļa ir 17,36 eiro.
Nevis 21 eiro.
Jo 21% tika pieskaitīti summai bez PVN, nevis atņemti no gala cenas.
PVN maksātājam var būt tiesības atskaitīt priekšnodokli par atbilstošiem saimnieciskās darbības pirkumiem, tāpēc budžetā maksājamais PVN nav obligāti visa rēķinā redzamā PVN summa.

Taču galvenais princips nemainās:

Nauda, kas rēķinā nosaukta par PVN, nav uzņēmēja alga, pat ja tā uz īsu brīdi atrodas viņa bankas kontā.

Ir arī izdevumi, kurus grāmatvedībā nevar ierakstīt

Pašnodarbinātā lielākais izdevums bieži ir viņa paša laiks.
Taču savas darba stundas viņš nevar vienkārši ierakstīt saimnieciskās darbības izdevumu žurnālā kā algu sev.
Ja pasūtījums prasījis piecas stundas, šīs piecas stundas nav grāmatvedības izdevums tādā pašā nozīmē kā materiāls vai kurjera rēķins.
Tās ir atlīdzība, kuru cilvēks cer saņemt no atlikušās peļņas.
Tur jāietilpst:
pašam izpildes darbam;
klienta konsultēšanai;
piedāvājuma sagatavošanai;
materiālu meklēšanai;
sarakstei;
fotografēšanai;
iepakošanai;
rēķina izrakstīšanai;
grāmatvedības kārtošanai;
un atgādinājumam klientam, kurš pirms trim nedēļām rakstīja “apmaksāšu vakarā”, bet acīmredzot nav precizējis, kura gada vakaru domāja.
Ja pēc visiem izdevumiem un nodokļiem no pasūtījuma paliek 32,18 eiro un cilvēks tam kopā veltījis četras stundas, viņa faktiskā atlīdzība ir:
32,18 ÷ 4 = 8,05 eiro stundā.
Un tas vēl ir pirms personiskajiem izdevumiem – ēdiena, mājokļa, ģimenes vajadzībām un visa pārējā, kam cilvēki parasti izmanto savu algu.

Tātad cik īsti pašnodarbinātais nopelna no viena eiro?

Atbilde ir kaitinoši vienkārša:

To nevar noteikt, nezinot viņa izdevumus un nodokļu režīmu.

No viena klienta samaksātā eiro pašnodarbinātajam var palikt:
70 centi, ja izdevumu ir maz un nodokļu situācija ir labvēlīga;
40 centi, ja darbībai ir vidējas izmaksas;
20 centi, ja liela daļa cenas aiziet materiāliem, precēm un tehnikai;
vai vēl mazāk, ja cena noteikta pārāk zema, nav ierēķināts nolietojums un cilvēks savas darba stundas faktiski uzdāvina klientam.
Taču dažus principus var iegaumēt ļoti skaidri.

Ieņēmumi nav peļņa.

Peļņa nav nauda pēc nodokļiem.

Nauda pēc nodokļiem vēl nav samaksa par vienu konkrētu darba stundu, jo tajā jāietilpst arī visam neapmaksātajam administratīvajam darbam.

Vispārējā režīmā nodokļus rēķina no peļņas, bet mikrouzņēmumu nodokļa režīmā 25% rēķina no apgrozījuma.

Simt eiro rēķins gandrīz nekad nav simt eiro alga.

Viens eiro, daudzi īpašnieki

Klients samaksā vienu eiro.
Materiālu piegādātājs jau gaida savu daļu.
Degvielas uzpildes stacija – savu.
Programmatūras izstrādātājs – savu.
Kurjers – savu.
Iekārta klusām nolietojas un arī gaida, kad tai reiz būs jāatrod aizstājēja.
Valsts gaida nodokļus.
Grāmatvedība gaida dokumentus.
Klients gaida gatavu darbu.
Un tikai pašās beigās rindā stāv pats pašnodarbinātais.
Tas cilvēks, kurš visu izgatavoja, izdomāja, aizveda, noformēja, izrakstīja rēķinu un uzņēmās risku.
Tāpēc nākamreiz, kad pašnodarbinātais nosauc cenu, nevajadzētu uzreiz skatīties uz visu summu kā uz viņa personisko peļņu.
Vispirms būtu vērts pajautāt:
cik maksā materiāli;
cik maksā darba nodrošināšana;
cik maksā tehnika;
cik maksā zināšanas;
cik maksā nodokļi;

un cik darba stundu vispār bija nepieciešams, lai šis rēķins varētu tapt.
Jo no katra klienta samaksātā eiro pašnodarbinātais nenopelna veselu eiro.
Viņš nopelna tikai to daļu, kas izdzīvo pēc tam, kad šis eiro ir samaksājis visiem pārējiem.

Un dažreiz visdārgākā lieta, kas rēķinā nav redzama, ir pats cilvēks.

Rakstā izmantotie nodokļu aprēķini ir vienkāršoti 2026. gada piemēri. Konkrēto rezultātu ietekmē gada kopējie ienākumi, neapliekamā minimuma piemērošana, atvieglojumi, nodokļu režīms, VSAOI objekta izvēle, PVN statuss, pamatlīdzekļu klasifikācija un citi individuāli apstākļi. Neskaidros gadījumos nepieciešama grāmatveža vai VID konsultācija.