Ir divu veidu cilvēki. Vieni internetā ieiet, kaut ko atrod un pēc piecām minūtēm jau sen ir aizmirsuši, kur vispār atradās. Otri… internetā dzīvo.
Viņi būvē interneta veikalus, raksta blogus, tirgojās, programmē sistēmas, fotografē produktus, filmē video, labo tekstus, zīmē logo, meklē labāko fontu un trīs dienas domā, vai pogai “Pirkt” tomēr nevajadzētu būt par diviem pikseļiem platākai. Ja atpazini sevi, apsēdies ērtāk. Šis stāsts ir par tevi.
Par cilvēku, kurš vakarā aizver datoru ar sajūtu, ka ir paveicis milzīgu darbu, bet nākamajā rītā atver statistiku un redz kaut ko tik “skaistu”, ka gribas uzvārīt kafiju un mazliet paraudāt.
Apmeklētāji: 3.
Viens esi tu pats.
Otrs, visticamāk, bija Google robots.
Trešais, iespējams, nejauši uzspieda nepareizo saiti, vai bijis garlaikots interneta klaidonis no tālām zemēm, kuram nav nekādas intereses par tavu viņam svešā valodā izveidoto saturu .
Un tad sākas jautājums, kuru agrāk vai vēlāk sev uzdod gandrīz katrs interneta satura veidotājs.
“Kas pie velna notiek?”
Internetā ir kāda netaisnība, par kuru reti kurš runā.
Dzīvē pietiek atvērt veikalu rosīgā ielā. Cilvēki ies garām, kāds ieskatīsies skatlogā, kāds ieies iekšā, kāds kaut ko nopirks. Pat ja veikals nav ideāls, tam vismaz ir viena priekšrocība — cilvēki zina, ka tas eksistē, to var apmeklēt un sākotnēji iespējams tam pat ir kāds potenciāls.
Internetā šī loģika nedarbojas. Vismaz ne tādā mērā.
Jo tu vari uzbūvēt pašu skaistāko mājaslapu pasaulē.
Tādu, kas ir pats programmēšanas “front-end” gara darbs un dizaina sasniegums ar labāko semantiku, UI/UX un citiem dažiem nesaprotamiem brīnumiem. Kur fotogrāfijas izskatās tā, it kā tās būtu uzņēmis cilvēks, kurš par katru nospiestas foto kameras pogu saņemtu “Oskaru”. Vai tādu kur apkopoti visi iespējamie triki, uzmanības piesaistes “āķi”, kā arī apvienota visa aktuālākā, un kliedzošākā informācija, vai labākais piedāvājums tirgū…
Un tad… Nekas. Pilnīgi nekas. Neviens pat “neklauvē pie durvīm”. Neviens neinteresējas. Neviens neraksta. Neviens nepērk. Un neviens pat nepaskatās.
Internets pat nav tik pieklājīgs, lai pateiktu: “Paldies, mūs tas neinteresē.” Viņš vienkārši paiet garām. Aukstasinīgi ignorē un pat nenokaunās.
Iedomājies pavisam dīvainu ainu. Tu uzbūvē restorānu. Nevis vienkārši restorānu. Tādu, par kuru arhitektūras žurnāli raksta īpašus rakstus. Šefpavārs ir ģēnijs. Trauki izskatās pēc mākslas darbiem. Apkalpošana ir nevainojama. Pat tualetē fonā skan Mocarts.
Bet, ir viens bet – restorāns atrodas divdesmit kilometrus dziļi mežā. Bez ceļa, bez norādēm, bez kartes, bez adreses. Un vienīgais cilvēks, kurš zina, kur tas atrodas, esi tu un tava komanda.
Cik ilgi šāds restorāns izdzīvotu? Tieši tikpat ilgi internetā izdzīvo daudzas lieliskas mājaslapas. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet gan tāpēc, ka tās vienkārši nav atrodamas.
Tieši šeit uz skatuves iznāk četri burti.
SEO.
Jā, jā… es zinu, puse lasītāju šajā brīdī jau sarauc pieri. “Atkal tas mistiskais SEO…”
Par SEO internetā runā tik daudz, ka brīžiem rodas sajūta — tas ir kaut kas starp astroloģiju un melno maģiju. Vieni zvēr, ka zina slepeno formulu. Citi pārdod kursus par cenu, par kādu varētu nopirkt lietotu automašīnu. Trešie katru Google algoritma izmaiņu sagaida tā, it kā gaidītu pasaules galu.
Bet zini, kas ir pats smieklīgākais? SEO savā būtībā ir neticami garlaicīgs. Tieši tā GAR-LAI-CĪGS un punkts!
Tur nav nekā mistiska, nav slepenu buramvārdu, nav pogas “Pacel mani pirmajā vietā Google”.
SEO ir vienkāršs mēģinājums izdarīt kaut ko ļoti cilvēcīgu – skaidri pateikt, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc cilvēkam būtu vērts pie tevis iegriezties.
Visa pārējā jezga rodas tikai tāpēc, ka cilvēkiem ļoti nepatīk vienkāršas atbildes.
Es reiz pamanīju interesantu lietu.
Uzņēmēji bieži vien raksta par sevi tā, it kā viņi piedalītos darba intervijā.
“Mēs esam dinamisks uzņēmums ar ilggadēju pieredzi…”
“Mūsu prioritāte ir kvalitāte…”
“Profesionāla komanda…”
“Individuāla pieeja…”
Ļoti skaisti, ir tikai ir viena problēma.
Google nav personāla vadītājs un cilvēks, kurš meklē dāvanu sievas jubilejai, arī nē. Viņš negrib dzirdēt, cik tu esi dinamisks. Viņš grib zināt, vai pie tevis atradīs to sasodīto dāvanu. Internetā cilvēki nemeklē uzņēmumus, viņi meklē risinājumus. Viņi nemeklē “labāko galdniecības uzņēmumu”.
Viņi raksta:
“Koka dāvana jubilejai.”
“Personalizēta lāde.”
“Kur iegravēt vārdu uz atslēgu piekariņa?”
“Kā izrakstīt rēķinu?”
“Ko uzdāvināt cilvēkam, kuram viss jau ir?”
Atšķirība šķiet niecīga, patiesībā tā ir milzīga.
Google šajā ziņā atgādina ļoti vecu bibliotekāru.
Ne to omulīgo tanti, kura bērnībā palīdzēja atrast piedzīvojumu grāmatas. Nē!
Bet gan to stingro bibliotekāru, kurš zina pilnīgi visu un visu laiku bubina zem deguna cik visi ir neizglītoti, nesaprot viņam šķietami vienkāršas lietas un nelasa pietiekami daudz grāmatu.
Viņš nesaka:
“Šī mājaslapa ir skaista.”
Viņš nesaka:
“Logo izskatās dārgs.”
Viņš nesaka:
“Ļoti gaumīgas krāsas.”
Viņš klusējot pāršķirsta lapu, izlasa virsrakstu, apskata tekstu, paskatās, kā saucas bilde, paskatās, vai lapā ir saturs, paskatās, vai kāds cits uz šo lapu atsaucas un tikai tad pieņem lēmumu. Mazliet biedējoši, vai ne? Patiesībā nē, tas ne tuvu nav biedējoši, jo tas nozīmē, ka internetā uzvar nevis skaļākais – uzvar tas, kurš detalizetāk par sevi stāsta.
Un te nu mēs nonākam pie lietas, kas mani vienmēr uzjautrina – produktu apraksti.
Es dažreiz domāju, ka daži interneta veikali savus aprakstus raksta ar aizvainojumu pret alfabētu. Vai arī gluži vienkārši viņiem ir pēc skaita ierobežots rakstzīmju izmantošanas limits. Bet dažiem šķiet ka ir jāmaksā par katru aprakstā uzrakstīto burtu.
Krūze.
Balta.
330 ml.
Keramika.
Paldies.
Tagad es zinu, ka tas tiešām ir priekšmets, kurā iespējams ieliet kafiju.
Bet es joprojām nezinu, kāpēc lai es pirktu tieši šo.
Vai tā ir dāvana?
Vai tā ir roku darbs?
Vai tai ir īpašs dizains?
Vai tā tiek personalizēta?
Vai tā iztur trauku mazgājamo mašīnu?
Vai tā būs piemērota cilvēkam, kurš kolekcionē krūzes?
Vai tajā kafija garšo labāk?
Labi, pēdējais bija joks.
Lai gan… to taču arī var izmantot.
Katrs produkts ir mazs stāsts.
Ja tu šo stāstu neizstāsti, kāds cits internetā to izstāstīs savā vietā.
Un cilvēki aizies pie viņa.
Tieši tas pats attiecas uz blogiem.
Es nezinu, cik reižu esmu dzirdējis vienu un to pašu teikumu.
“Man nav par ko rakstīt.”
Tiešām? Skaties, tu tagad lasi šo rakstu par SEO un es to esmu uzrakstījis…
Cik klienti tev šonedēļ uzdeva jautājumus?
Desmit?
Divdesmit?
Piecdesmit?
Apsveicu.
Tev tikko piedzima desmit, divdesmit vai piecdesmit jaunas rakstu idejas.
Katrs jautājums, uz kuru atbildi vienam klientam, ir jautājums, kuru rīt Google ierakstīs vēl simts cilvēku.
Blogs nav dienasgrāmata, tas ir tavs gudrākais darbinieks.
Viņš nestrādā no deviņiem līdz pieciem, viņš neslimo, neņem atvaļinājumu, nesūdzas par pirmdienām…
Viņš atbild uz jautājumiem divos naktī, Ziemassvētkos un Jāņu rītā, vienīgais, kas viņam nepieciešams, ir lai tu viņu reizēm pabaro ar jaunu saturu.
Un tad ir bildes. Ak šausmas, nabaga bildes!
Tās internetā bieži dzīvo ļoti skumju dzīvi. Faila nosaukums? IMG_4837_NEW_final2_LAST_reallyFINAL.jpg
Ja bildes spētu runāt, šī droši vien nopūstos.
Google uz to paskatās gluži tāpat kā tu paskatītos uz cilvēku, kurš pienāk klāt un saka:
— Labdien. Mani sauc XJ_44881_v7.
Tu pieklājīgi pamātu, un neko nesaprastu – pat negribētu saprast, jo baidītos tādu uzrunāt un kļūdīties ar vārdu.
Toties bilde ar nosaukumu personalizeta-koka-lade-rotaslietam.jpg jau sāk sarunu.
Viņa pasaka, kas viņa ir, viņa nav anonīma.
Un internetā tas ir daudz svarīgāk, nekā sākumā šķiet.
Tas pats attiecas uz interneta adresēm.
Dažkārt tās izskatās kā Wi-Fi parole.
Dažkārt tās izskatās pēc neliela kodolfizikas eksāmena.
Ja cilvēks paskatās uz saiti un jau pēc tās saprot, kur nonāks, tu esi izdarījis labu darbu, bet ja saiti saprot gan cilvēks, gan Google, tu esi izdarījis vēl labāku darbu.
Mazas lietas – liels efekts, SEO vispār ļoti mīl mazas lietas.
Un tagad atļauj man sabojāt vienu populāru mītu.
SEO nav domāts Google – Tas ir domāts cilvēkiem.
Google vienkārši cenšas saprast cilvēkus.
Tas ir kā labs viesmīlis.
Viņš neizvēlas ēdienu tavā vietā.
Viņš vienkārši mēģina saprast, ko tu meklē.
Jo vairāk tava mājaslapa palīdz cilvēkiem, jo vieglāk to saprot arī meklētāji.
Tieši tāpēc gadiem ilgi darbojas viena pavisam vienkārša formula.
Raksti tā, lai cilvēks pēc izlasīšanas justos gudrāks nekā pirms piecām minūtēm.
Ja viņš uzzināja kaut ko noderīgu, pasmaidīja vai atrada atbildi uz savu jautājumu, pastāv ļoti laba iespēja, ka arī Google šo pamanīs.
Varbūt ne šodien, varbūt ne rīt, bet internets ļoti labi atceras cilvēkus, kuri regulāri rada kādu pievienoto vērtību.
Pēdējos gados internetā ienākuši vēl citi spēlētāji.
Mākslīgais intelekts.
Čatboti.
Gudrie meklētāji.
Tie visi dara kaut ko ļoti līdzīgu.
Viņi meklē nevis skaļāko, viņi meklē noderīgāko.
Ja tavs raksts ir tukšs, nesniedz nekādu vērtību un neliek cilvēkiem to pārlasīt – to nevar citēt arī AI čatbots, lai atvestu lasītājus.
Ja tavā lapā ir tikai reklāma, nav ko ieteikt.
Ja tavā veikalā ir tikai produkta nosaukums un cena, nav ko pastāstīt.
Arvien vairāk uzvar tie, kuri nebaidās dalīties zināšanās.
Paradoksāli, vai ne?
Agrāk uzņēmēji baidījās klientam izstāstīt pārāk daudz, šodien uzvar tie, kuri izstāsta vairāk nekā konkurenti.
Un tomēr…
Ja man kāds šovakar piezvanītu un pajautātu:
“Pasaki vienu vienīgu SEO noslēpumu.” Es, iespējams, viņu nedaudz apbēdinātu, jo nekāds noslēpums tas nav.
Es tikai pajautātu pretī.
“Ja tavā mājaslapā nebūtu neviena logotipa, neviena uzņēmuma nosaukuma un neviena kontakta, vai cilvēks pēc piecām minūtēm saprastu, ko tu dari, kāpēc tas viņam ir vajadzīgs un kāpēc viņam vajadzētu uzticēties tieši tev?”
Ja atbilde ir “jā”, tu jau ej pareizajā virzienā.
Ja atbilde ir “nezinu”…
Tad, iespējams, nav jāsāk ar SEO, Varbūt jāsāk ar stāstu. Jā, tieši ar atklātu stāstu par sevi!
Jo internetā cilvēki neatceras atslēgvārdus, tēmturus un citus tehniskus brīnumus viņi atceras sajūtas.
Viņi neatceras perfekti uzrakstītu meta aprakstu, viņi atceras rakstu, kurš lika pasmaidīt.
Viņi neatceras, cik perfekti bija optimizēta tava lapa, viņi atceras, ka tieši pie tevis beidzot atrada atbildi.
Un tad notiek kaut kas skaists – Google atved pirmo apmeklētāju.
Pēc tam otro, pēc tam piekto, tad simto…
Un vienā brīdī tu atver statistiku, apmeklētāji vairs nav trīs un tas trešais vairs neesi tu pats.
Tas ir cilvēks, kurš tevi atrada, ne jau nejauši, bet tāpēc, ka tu beidzot pārstāji vienkārši eksistēt internetā – tu kļuvi atrodams.
Un, iespējams, tā ir pati skaistākā lieta, ko internets spēj uzdāvināt ikvienam, kurš rada kaut ko patiesi vērtīgu.
Jo internetā nepietiek tikai būt.
Ir jāpalīdz sevi atrast.
Atbildēt
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.