Kā Google sabāž tavus mājaslapas apmeklētājus “savā zeķē” un “izmazgā veļas mašīnā” tavu statistiku?!

Ir tāds savādi nepatīkams brīdis mājaslapas īpašnieka dzīvē, kad tu atver statistiku, paskaties uz apmeklējuma līkni un uz dažām sekundēm nevari saprast, vai esi atvēris nepareizo datumu, nepareizo projektu vai arī internets pa nakti ir klusi pārcēlies uz citu planētu. Mājaslapa darbojas, serveris strādā un viss ir kā ierasts.  Google Search Console rāda, ka lapas tiek atrastas, cilvēki kaut ko meklē, tava mājaslapa rezultātos pat parādās, bet pats apmeklējums izskatās tā, it kā visi potenciālie lasītāji, klienti un pircēji kaut kur pusceļā būtu iekāpuši nepareizā autobusā…

Vienu brīdi pat prātā iezogas doma vainot sevi. Varbūt kaut ko sačakarēji. Varbūt Google tevi ir sodījis par kādiem tev pašam nezināmiem grēkiem. Varbūt tavs internetveikals ir pārāk lēns, blogs pārāk garlaicīgs, pakalpojuma apraksts pārāk vecs vai jaunā lapa, pie kuras vakar pavadīji četras stundas, Google acīs izskatās pēc digitāla kartupeļu maisa. Tu pārlādē statistiku, salīdzini iepriekšējo mēnesi, iepriekšējo gadu, pārbaudi telefonā, datorā, inkognito režīmā un beigās gandrīz jau gribas palūgt kādam pazīstamam cilvēkam vienkārši atvērt lapu, lai redzētu, vai Analytics cipars vispār vēl ir spējīgs kustēties.

Bet, iespējams, ar tavu mājaslapu viss ir kārtībā. Iespējams, arī ar Google viss ir kārtībā. Problēma ir daudz dziļāka un redzamāka, nekā tev pašam šķiet.

Cilvēks, kuru tu gaidīji savā mājaslapā, iespējams, nemaz nav pazudis. Viņš joprojām ir internetā. Viņš joprojām uzdod jautājumus. Joprojām meklē preci, pakalpojumu, padomu, cenu, instrukciju, skaidrojumu vai vienkārši atbildi uz kaut ko, kas viņam tajā brīdī šķiet svarīgs. Vienkārši līdz tavai mājaslapai viņš vairs nenonāk. Kaut kur pa ceļam Google viņu ir pievācis, sabāzis savā metaforiskajā zeķē un pats izstāstījis to, ko cilvēks gribēja uzzināt.

Un te sākas mūsu nelielais detektīvstāsts.

Kādreiz Google bija diezgan vienkāršs “ceļa rādītājs”. Tu kaut ko uzrakstīji savā mājaslapā. Google to atrada. Cilvēks ierakstīja meklētājā jautājumu. Google izmeta priekšā kaudzi ar zilām saitēm un būtībā norādīja ar pirkstu sakot: “Lūk, tur varētu būt atbilde. Izvēlies.” Cilvēks noklikšķināja. Atnāca pie tevis. Izlasīja rakstu, apskatīja preci, izpētīja pakalpojumu, iespējams, nopirka, piezvanīja, pierakstījās konsultācijai vai vismaz atcerējās, ka tāda vietne eksistē. Bet cilvēks tiešām virtuāli bija tavā lapā.

Tas bija savdabīgs darījums starp Google un visu pārējo internetu. Mēs Google devām saturu, bet Google mums deva cilvēkus. Tāpēc tapa SEO. Mācījāmies virsrakstus, atslēgvārdus, meta aprakstus, iekšējās saites, strukturētos datus, mājaslapas ātrumu, mobilās versijas, sitemap failus un vēl simts citus knifiņus, kuru nosaukumi normālam cilvēkam izklausās pēc detaļām kosmosa kuģa remonta instrukcijā. Reizēm šķita, ka vēl mazliet un, lai tiktu Google pirmajā vietā, būs nepieciešams pusnaktī pilnmēness laikā trīsreiz apiet apkārt serverim un piekaut robots.txt ar bērza slotu.

Tomēr pats princips bija skaidrs: Google palīdz cilvēkam atrast tevi. Un tad kādam radās ārkārtīgi loģisks jautājums: ja cilvēks ir atnācis uz Google pēc atbildes, kāpēc viņu vispār sūtīt prom? Šis jautājums maina gandrīz visu.

Tagad cilvēks Google var pajautāt, cik ilgi jāvāra ola, kā izvēlēties matraci, kā reģistrēt saimniecisko darbību, ko apskatīt nedēļas nogalē, kādu televizoru pirkt, kā iztīrīt kafijas traipu no dīvāna, kā aprēķināt procentus, kā izvēlēties auto apdrošināšanu vai kas īsti jāņem vērā, iegādājoties dzīvokli. Agrāk meklētājs iedeva saites. Tagad arvien biežāk tas uzraksta atbildi pats – nu es domāju Google AI. Un lai cik tas maģiski nebūtu atbilde bieži vien ir ļoti laba.

Tā var būt pietiekami laba, lai cilvēkam nebūtu vajadzīgs nekas vairāk. Viņš pajautāja. Saņēma atbildi. Aizvēra meklētāju un aizgāja dzīvot tālāk. Tikmēr kaut kur internetā sēž cilvēks, kurš bija uzrakstījis lielisku rakstu tieši par šo jautājumu. Cits bija izveidojis salīdzinājumu. Vēl kāds bija uztaisījis ceļvedi. Kāds uzņēmums bija rūpīgi aprakstījis savus pakalpojumus. Internetveikals bija papildinājis preču lapas ar padomiem, tabulām un biežāk uzdotajiem jautājumiem. Google šo informāciju redz. Saprot. Izmanto, bet cilvēks var palikt Google un tālāk uz saites nemaz neuzspiest, līdz ar to nevienā statistikā nemaz neparādīties. Un mājaslapas statistikā tajā brīdī nenotiek pilnīgi nekas.

Tieši te rodas jaunā interneta dīvainība. Tu vari būt Google redzams, bet nesaņemt no tā tik daudz apmeklējumu kā agrāk. Tava informācija var būt pietiekami laba, lai palīdzētu Google atbildēt cilvēkam, taču ne obligāti pietiekami nepieciešama, lai pats cilvēks atvērtu tavu lapu. Google, protams, nav stulbs un lieliski saprot, ka internets nevar pastāvēt bez avotiem. AI atbildēs tiek norādītas saites, parādīti avoti un piedāvāta iespēja turpināt lasīt. Pats Google arī uzsver, ka mākslīgā intelekta meklēšanas funkcijas var palīdzēt cilvēkiem atrast jaunus un daudzveidīgākus avotus. Un ļoti iespējams, ka tā arī notiek.

Bet problēma sākas tajā mazajā vārdā “var”. Cilvēks var noklikšķināt – var arī nenoklikšķināt.

Pew Research Center analizēja desmitiem tūkstošu Google meklējumu un konstatēja, ka situācijās, kad lietotājam tika parādīts AI kopsavilkums, viņš uz tradicionālajiem meklēšanas rezultātiem klikšķināja ievērojami retāk. Uz avotiem pašā AI kopsavilkumā cilvēki klikšķināja vēl retāk. Tas nenozīmē, ka katrs Google AI kopsavilkums automātiski nozog konkrētu procentu tavas auditorijas, bet virziens ir pietiekami skaidrs: jo pilnīgāku atbildi cilvēks saņem pašā meklētājā, jo mazāks ir iemesls doties tālāk.

Un tagad iedomājies, ka tev ir autoserviss. Tavā mājaslapā ir lielisks raksts par to, kā saprast, ka pienācis laiks mainīt bremžu klučus. Cilvēks Google pajautā tieši to. Google apkopo galvenās pazīmes un uzraksta atbildi. Čīkstoņa, vibrācija, garāks bremzēšanas ceļš, brīdinājuma indikators. Cilvēks izlasa un saprot, kas viņam jādara. Tavai lapai šajā brīdī varēja būt perfekts saturs. Viņš vienkārši to neatvēra.

Vai arī tev ir ceļojumu blogs un detalizēts raksts par labākajām vietām, ko apskatīt Tallinā vienas dienas laikā. Cilvēks pajautā Google. Saņem gatavu maršrutu. Rātslaukums, vecpilsēta, skatu laukums, muzejs, restorāns. Viņš pat var būt ļoti apmierināts. Tikai tavā statistikā viņa nav un iespējams nekad nebūs.

Tas pats var notikt jurista mājaslapai ar rakstu par īres līgumiem, kosmetologa lapai ar padomiem ādas kopšanā, grāmatveža blogam ar nodokļu skaidrojumiem, nekustamo īpašumu uzņēmumam ar padomiem pircējiem, mēbeļu veikalam ar ceļvedi par matraču izvēli vai restorānam ar rakstu par to, kā pareizi glabāt kādu produktu.

Nozares mainās. Mehānisms nemainās. Un tas ir brīdis, kad vecais SEO sāk uzvesties mazliet dīvaini. Gadiem ilgi galvenais jautājums bija: “Kā tikt augstāk Google?” Desmitā vieta. Septītā. Ceturtā. Otrā. Pirmā. Pirmā vieta bija digitālā trofeja. Ja esi pirmais, tu esi uzvarējis. Tagad tu vari būt pirmais rezultāts zem milzīgas AI atbildes, kura cilvēkam jau ir izstāstījusi gandrīz visu, ko tavs pirmajā vietā esošais raksts gatavojās stāstīt. Tas ir mazliet kā uzvarēt maratonā un tikai finišā uzzināt, ka pusceļā citiem dalībniekiem tika piedāvāts brauciens ar limuzīnu, lai tie paveiktu pusi maratona sēžot un dzerot atdzesētu mohito.

Un te ļoti viegli var rasties secinājums, ka SEO ir miris. Tas nav miris – vēl nepavisam nav. Patiesībā situācija ir daudz interesantāka. SEO vienkārši vairs nevar dzīvot tikai no jautājuma “kā panākt, lai Google mani parāda?”. Tagad nāk klāt otrs jautājums, un tas ir daudz neērtāks: “Kāpēc cilvēkam pēc Google atbildes vēl vispār būtu jānāk pie manis?” Šis jautājums sadala internetu divās daļās.

Vienā pusē ir saturs, kuru mākslīgais intelekts spēj ļoti labi saspiest dažos teikumos.

“Kas ir hipotekārais kredīts?”
“Kā notīrīt logus bez švīkām?”
“Cik ilgi vārīt kartupeļus?”
“Kādi dokumenti vajadzīgi pases maiņai?”
“Kāda ir atšķirība starp diviem populāriem produktu veidiem?”

Šādiem jautājumiem cilvēks bieži vien nevēlas stāstu, personību vai 3000 vārdu filozofisku pārdzīvojumu. Viņš grib atbildi. Un AI viņam to var iedot.

Otrā pusē ir kaut kas daudz grūtāk aizvietojams.

Nevis “kā izvēlēties viesnīcu?”, bet “es septiņas naktis dzīvoju piecās lētākajās viesnīcās šajā pilsētā — lūk, kurā es vairs nekad neatgrieztos”.
Nevis “kā izvēlēties kafijas automātu?”, bet “mēs mēnesi izmantojām trīs populārākos modeļus un saskaitījām, cik katrs patiesībā izmaksā uz vienu kafijas tasi”.
Nevis “kā pārdot dzīvokli?”, bet “piecas lietas, kuru dēļ pircēji apskatē apgriezās un aizgāja, lai gan pats dzīvoklis bija labs”.
Nevis “kā reklamēties sociālajos tīklos?”, bet “es mēnesi publicēju katru dienu un beidzot sapratu, kāpēc cilvēki skatās, bet nepērk”.

Te jau parādās kaut kas, ko Google var apkopot, bet nevar pilnībā aizvietot.

Pieredze, paša dati. fotogrāfijas, eksperiments, viedoklis, kļūdas, salīdzinājums, situācija, kas patiesībā notikusi, rezultāts, kuru nevar iegūt, pārlasot desmit citus rakstus. Un varbūt tieši šeit slēpjas viena no lielākajām ironijām visā šajā stāstā. Jo vairāk internets piepildās ar mākslīgā intelekta radītu tekstu, jo vērtīgākas kļūst lietas, kurās jūtams cilvēks.

Nevis vēl viens perfekti nopulēts raksts ar virsrakstu “7 efektīvi veidi, kā…”
Nevis kārtējais teksts, kurā viss ir pareizi, bet nekas nav atmiņā paliekošs.
Nevis 1800 vārdu gara atbilde uz jautājumu, kuru varēja izskaidrot divos teikumos.

Bet kaut kas tāds, pēc kā lasītājs domā: “Šis cilvēks pats to ir piedzīvojis.” Vai: “Šeit ir kaut kas, ko citur neatradu.” Vai vēl labāk: “Gribu paskatīties, ko viņš vēl raksta.”

Un tajā brīdī notiek ļoti svarīga pāreja.

Tu vairs neesi tikai atbilde Google rezultātos.
Tu kļūsti par avotu, kuru cilvēks sāk atcerēties.
Tas izklausās pēc nelielas atšķirības, bet patiesībā tā ir milzīga.

Ja cilvēks meklē “labākais grāmatvedības rīks mazam uzņēmumam”, viņš atrod tevi nejauši.
Ja pēc mēneša viņš Google ieraksta jau tavas mājaslapas nosaukumu, tas vairs nav nejauši.
Ja viņš saglabā tavu rakstu, pierakstās jaunumiem, seko sociālajos tīklos, nosūta saiti kolēģim vai atgriežas pie tevis bez meklētāja palīdzības, tad Google vairs nav vienīgais tilts starp jums.

Un varbūt tieši tas ir tas, ko daudzus gadus esam ignorējuši. Mēs pārāk aizrautīgi skatījāmies uz Google kā galamērķi, lai gan tas vienmēr bija tikai starpnieks.
Protams, SEO joprojām ir svarīgs. Google joprojām ir milzīgs informācijas ceļš. Tehniski sakārtota mājaslapa joprojām ir vajadzīga. Labs saturs joprojām ir vajadzīgs. Meklētāja spēja saprast tavu lapu joprojām ir svarīga. Taču arvien bīstamāk kļūst būvēt visu savu interneta dzīvi uz vienas domas: cilvēks meklēs Google, Google parādīs mani un tad cilvēks atnāks.

Varbūt atnāks – varbūt neatnāks. Un te rodas vēl kāda pārmaiņa, kas sākumā šķiet gandrīz filozofiska, bet biznesam ir ļoti praktiska. Mājaslapai vairs nepietiek tikai sniegt informāciju, informācija kļūst arvien lētāka – AI to var apkopot sekundēs. Mājaslapai jāsniedz iemesls nākt tieši pie tevis. Ja tev ir internetveikals, tas var būt labs salīdzināšanas rīks, godīgi produktu testi, reālas fotogrāfijas, izmēru piemēri, detalizēti ceļveži vai tādi produktu apraksti, pēc kuriem cilvēks tiešām spēj pieņemt lēmumu. Ja piedāvā pakalpojumus, tās var būt reālas situācijas, cenas, procesa izskaidrojums, iepriekš paveiktais, klientu gadījumi vai atbildes uz tiem jautājumiem, kurus citi izliekas nedzirdam. Ja raksti blogu, iespējams, tava lielākā priekšrocība būs nevis uzrakstīt vairāk faktu nekā mākslīgais intelekts, bet uzrakstīt to, ko mākslīgais intelekts pats nekad nav piedzīvojis. Ja veido kādu rīku, kalkulatoru, datubāzi, salīdzinājumu vai interaktīvu funkciju, cilvēkam ir jāatnāk pie tevis, jo Google nevar viņa vietā nospiest pogas, ievadīt konkrētos datus un izpētīt rezultātu tieši tā, kā viņš vēlas.

Un tad sāk kļūt skaidrs, kāpēc dažas mājaslapas šajā jaunajā internetā var pat iegūt – jo ļoti ilgi internets bija pārpildīts ar tekstiem, kas eksistēja tikai tāpēc, lai noķertu Google. “Meklē labāko frizieri Rīgā? Labākais frizieris Rīgā ir ļoti svarīgs, jo, izvēloties labāko frizieri Rīgā…” Cilvēks to lasīja un gribēja izlekt pa logu. Google to lasīja un mēģināja saprast, vai šis tiešām ir labākais frizieris Rīgā vai vienkārši cilvēks, kurš šo frāzi spēj uzrakstīt vienpadsmit reizes vienā rindkopā. AI meklēšana šāda veida saturam pamazām izsit pamatu zem kājām. Un varbūt tas nemaz nav slikti. Jo uzvarēt arvien vairāk var tas, kurš rada kaut ko tādu, kam ir sava cilvēciskā seja – nu labi es domāju tā saucamā dvēsele. Paša pieredze. Paša dati. Paša rīks. Paša novērojumi. Paša eksperiments. Paša skatījums. Citiem vārdiem sakot, nevis vēl viens interneta teksts, bet reāla pieredze, izjūtas un cilvēciskais viedoklis. Kaut kas, ko cilvēks grib atrast vēlreiz.

Un tagad mēs beidzot varam atgriezties pie tās nelaimīgās “zeķes”. Jo visu šo laiku mēs runājām par to, kā Google sabāž tavus apmeklētājus savā zeķē. Tikai ir viena problēma. Viņi nebija tavi – vēl nebija. Cilvēks ierakstīja jautājumu Google. Viņš atradās Google. Viņš nebija atvēris tavu mājaslapu, nebija lasījis tavu rakstu, nebija apskatījis tavu produktu un, iespējams, pat nezināja, ka tu eksistē. Tomēr mēs gadiem bijām pieraduši šo cilvēku savā galvā saukt par “Google apmeklētāju, kurš nāks pie manis”. Google cilvēkus sūtīja uz mājaslapām tik ilgi un tik regulāri, ka mēs šo plūsmu sākām uztvert gandrīz kā savu īpašumu. Tā plūsma patiesībā nekad nebija mūsu. Google šos visus gadus uzvedās kā narkodīleris, kas mūs visus pieradinājis pie savas devas par pieņemamu cenu. Mēs vienkārši ļoti ilgi dzīvojām uz izdevīga starpnieka noteikumiem. Un tagad dīleris maina noteikumus, koriģē cenas un nosaka citu tikšanās vietu.

Tieši šeit atklājas īstais stāsta noslēpums – google lielākais triks nav tas, ka tas tev zog apmeklētājus. Lielākais triks ir tas, ka mēs tik ilgi bijām pārliecināti, ka tie vispār pieder mums. Tāpēc nākamā cīņa internetā nebūs tikai par to, kā dabūt cilvēku ārā no Google un savā mājaslapā. Tā būs par daudz vērtīgāku lietu. Par to, lai cilvēks, kurš vienreiz pie tevis tomēr nonāk, nākamreiz vairs nemeklētu vienkārši “kādu mājaslapu par šo tēmu”, lai viņš meklētu tevi.

Jo Google var pārstāstīt tavu rakstu. Tas var apkopot tavus faktus, salikt kopā desmit avotus, uzrakstīt lielisku kopsavilkumu un pat nogremdēt Analytics grafiku tā, ka pirmdienas rītā kafiju gribas liet nevis krūzē, bet datorā. Taču Google nevar tavā vietā izveidot attiecības ar cilvēku, kurš tevi atceras.

Un, iespējams, tieši tur sākas jaunais SEO. Nevis panākt, lai Google vienmēr zina, kur tevi atrast, bet panākt, lai pēc pirmās reizes to jau zina cilvēks.