Mans skatījums: 2. pensiju līmenis: saldā nauda šodien vai tukšāka kabata vecumdienās?

Ir idejas, kuras sabiedrībā ienāk pa durvīm pieklājīgi, novelk kurpes un apsēžas pie galda. Un ir idejas, kuras ielido pa logu, apgāž kafiju, uzsit pa galdu un pasaka: “Klau, tev pensiju 2. līmenī ir nauda. Varbūt paņemam?”

Un cilvēks, protams, apstājas.

Jo tur tiešām ir nauda.

Nevis kaut kāda abstrakta “valsts nākotnes stabilitāte”, “demogrāfijas izaicinājumi” un “ilgtspējīgas sociālās apdrošināšanas arhitektūra”, no kā normālam cilvēkam jau trešajā vārdā sāk niezēt dvēsele. Tur ir cipars. Tavs cipars. Tavā vārdā. Skaisti redzams portālā. Un pēkšņi kāds politiķis saka: “Tā ir tava nauda. Kāpēc tu to nevari paņemt?”

Nu kā lai tādam jautājumam neatsaucas kaut kur ļoti dziļi cilvēka iekšējais “beidzot!”?

Īpaši tad, ja kredīts spiež. Ja mašīna grab. Ja bērnam vajag zobārstu. Ja mājā jāmaina apkure. Ja biznesa ideja stāv galvā jau piecus gadus, bet vienmēr pietrūkst tieši tā pirmā starta grūdiena. Vai vienkārši, ja dzīve pēdējos gados bijusi tāda, ka cilvēks nevis dzīvo, bet pārvietojas no viena rēķina līdz nākamajam kā pa mīnu lauku ar internetbanku rokās.

Un tad atnāk solījums: “Atļausim izņemt 2. pensiju līmeņa uzkrājumu.”

Skan labi.

Pat pārāk labi.

Un tieši tāpēc par šo ir jārunā nevis ar plakātiem, bet ar galvu.

Jo šī nav tikai diskusija par pensiju. Šī ir diskusija par to, vai cilvēkam šodien iedot instrumentu vai konfekti. Un vēl svarīgāk — vai viņš pats spēs atšķirt vienu no otras.

Vispirms jāsaprot viena lieta, kuru šajā diskusijā bieži noklusē vai pasaka tik tehniski, ka cilvēkam gribas aizvērt rakstu un iet skatīties smieklīgos video par kaķīšiem. 2. pensiju līmeņa nauda nestāv bankas pagrabā salikta maisos ar uzrakstu “Jānim, neaiztikt līdz 65 gadiem”. Tā nav fiziska naudas kaudze, kur kāds pārvaldnieks katru rītu pārskaita banknotes un nopūš putekļus.

Tā nauda ir ieguldīta. Fondos. Vērtspapīros. Finanšu tirgos. Plānos. Ar tirgus cenām, svārstībām, pārdošanas brīžiem, komisijām, nodokļu jautājumiem un visām tām garlaicīgajām lietām, kuras neviens neliek priekšvēlēšanu plakātā, jo uz plakāta daudz labāk izskatās vārdi “Tava nauda”. Latvijā 2. līmenī šobrīd tiek novirzīti 5% no sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet 1. līmenī — 15%; pati sistēma ir obligāta un tajā ir vairāk nekā 1,3 miljoni dalībnieku ar vairāk nekā 10 miljardu eiro kopējo uzkrājumu.

Tāpēc, kad cilvēks paskatās un redz, piemēram, “man ir 8000 eiro”, ir ļoti svarīgi saprast: tas nav tas pats, kas “man rīt kontā ienāks 8000 eiro un vēl ar konfeti”.

Pirmkārt, izņemšanas gadījumā būtu jānosaka konkrēta izmaksas kārtība. Otrkārt, iespējams, būtu nodokļu jautājums. Latvijā šāda priekšlaicīgas izņemšanas kārtība vēl nav pieņemta, tāpēc precīzu nodokli šobrīd nevar godīgi apgalvot kā faktu. Bet Igaunijas piemērs ļoti labi parāda, ka uz ekrāna redzamais bruto cipars un kontā ienākošais neto cipars nav viens un tas pats: Igaunijā no 2. līmeņa izņēma ap 1,3 miljardiem eiro, bet pēc nodokļu nomaksas cilvēku kontos nonāca ap 1,1 miljards. Turklāt daudzi šo naudu izmantoja automašīnām, sadzīves tehnikai, ikdienas patēriņam, aizdevumu atmaksai, un tikai daži ieguldīja tālāk.

Un te sākas stāsta interesantākā daļa.

Jo teorētiski ideja “ļaut cilvēkam pašam rīkoties ar savu naudu” izklausās pareizi. Pat ļoti pareizi. Pieaudzis cilvēks nav bērns. Viņam nevajadzētu prasīt valstij atļauju katram solim. Ja cilvēks ir saprātīgs, viņš varētu šo naudu izmantot daudz gudrāk nekā kāds pārvaldnieks fondā ar gludu prezentāciju un vēl gludāku žaketi.

Varbūt kāds ar šo naudu nomaksātu dārgu kredītu un atbrīvotos no procentu važām. Varbūt kāds ieguldītu savā biznesā. Nopirktu iekārtu. Atvērtu darbnīcu. Sāktu ražot. Varbūt kādam tas būtu reāls pagrieziens dzīvē, nevis “padzīvošu zaļi”, bet “beidzot sākšu pelnīt pats”.

Un šādos gadījumos gribas teikt — jā, cilvēkam varētu būt taisnība.

Bet valsts likumus neraksta tikai tiem, kuri spēj Excel tabulā aprēķināt kredīta procentus, ieguldījumu atdevi un pensijas nākotnes vērtību. Valsts likumi attiecas arī uz cilvēku, kurš vakar paņēma ātro kredītu, jo “vajadzēja tikai līdz algai”. Uz cilvēku, kurš domā, ka akcija ar sarkanu cenu zīmi ir finanšu stratēģija. Uz cilvēku, kurš 7000 eiro kontā uztver nevis kā kapitālu, bet kā beidzot iestājušos taisnīgumu pret visu, ko dzīve viņam nav devusi.

Un šeit populisms kļūst bīstams.

Jo politiķim ir ļoti viegli pateikt: “Mēs jums atdosim jūsu naudu.”

Daudz grūtāk ir godīgi pateikt: “Mēs jums atļausim šodien apēst daļu no jūsu vecumdienām.”

Tas vairs neskan tik labi. Ar tādu saukli vēlēšanu autobusu neaplīmēsi.

Bet pēc būtības tieši par to ir runa.

Labklājības ministrijas pārstāve šo ir pateikusi ļoti skaidri: 2. pensiju līmenis var veidot aptuveni vienu trešdaļu no cilvēka nākotnes vecuma pensijas. Ja cilvēks šo daļu tagad izņem un iztērē, tad nākotnē jārēķinās ar mazāku pensiju.

Un tagad uzdodam sev vienu neērtu jautājumu.

Vai cilvēks, kurš šodien nevar savilkt galus, pēc 20 vai 30 gadiem pēkšņi kļūs finansiāli stiprāks tāpēc, ka šodien iztērēs savu pensijas uzkrājumu?

Vai drīzāk viņš vienkārši pārcels savu problēmu no šodienas uz vecumdienām — tikai tad viņam būs mazāk spēka, mazāk iespēju piepelnīties un vairāk zāļu recepšu?

Protams, ir cilvēki, kuri teiks: “Bet pensijas tāpat nebūs!”

Šis ir viens no populārākajiem Latvijas tautas finanšu ticējumiem. Apmēram tajā pašā plauktā, kur “valsts visu nozags”, “bankas visu apēdīs”, “labāk glabāt zeķē” un “gan jau kaut kā”. Daļēji šī neticība ir saprotama. Valsts pati nav bez grēka. Ja gadiem tiek mainīti noteikumi, pārbīdītas iemaksas, lāpīti budžeta caurumi un cilvēkam vienā brīdī saka “krāj nākotnei”, bet citā brīdī “mums šodien mazliet vajadzēs”, tad nevajag brīnīties, ka uzticēšanās kūst kā sniegs uz melna kapota.

Un jā — arī pensiju pārvaldītāji nav labdarības mūki lina kreklos. Viņi pelna. Komisijas pastāv. Sistēma nav perfekta. Ilgus gadus daudzi cilvēki atradās nepiemērotos plānos, īpaši pārāk konservatīvos, kas jaunam cilvēkam ilgtermiņā var nozīmēt zaudētu potenciālo pieaugumu. Arī Latvijas Banka pati atzīst, ka sistēmai ir bijuši trūkumi, lai gan pēdējos gados tā būtiski uzlabota: zemākas komisijas, aktīvāki plāni, vecumam piemērotāka izvēle un labāki rezultāti nekā agrāk.

Bet no tā, ka sistēma nav perfekta, neizriet, ka labākais risinājums ir iznest no mājas jumtu, jo vienā istabā tek griesti.

Sistēma jālabo. Bet ar skrūvgriezi, nevis ar cirvi.

Ir ļoti liela atšķirība starp šiem diviem jautājumiem:

“Kā padarīt 2. pensiju līmeni taisnīgāku, pārskatāmāku un izdevīgāku cilvēkam?”

un

“Kā cilvēkam ļaut tagad izņemt naudu un pēc tam cerēt, ka vecumdienās kaut kā izvilksim?”

• Pirmais ir reformas jautājums.
• Otrais ir priekšvēlēšanu konfekte ar sprāgstvielu pildījumu.

Un tieši tāpēc man šajā visā visvairāk nepatīk nevis pati doma, ka cilvēkam jābūt lielākai kontrolei pār savu naudu. Tā doma pati par sevi nav slikta. Man nepatīk brīdis, tonis un iepakojums. Pārāk daudz šajā stāstā ož pēc “paņem tagad, par sekām parunāsim pēc vēlēšanām”.

Šeit īpaši jāskatās, kas šo ideju ceļ karogā. Ne tāpēc, ka opozīcijai automātiski nav taisnība. Opozīcija demokrātijā ir vajadzīga. Bet, ja tieši skaļākie “atdosim tautai naudu” karognesēji bieži ir tie paši politiskie spēki, kuriem ģeopolitiskā mugurkaula rentgens izskatās miglains, tad normālam cilvēkam drīkst iedegties brīdinājuma lampiņa. Jo reizēm “tautas interešu aizstāvība” ir tikai skaists mētelis ļoti vecam trikam — uzkurināt dusmas, parādīt vainīgo un apsolīt ātru glābiņu.

Bankas vainīgas. Valdība vainīga. Sistēma vainīga. Dodiet naudu.

Tas strādā.

Vienmēr ir strādājis.

Jo cilvēks, kuram grūti, ļoti labi dzird vārdu “nauda” un daudz sliktāk dzird vārdu “ilgtermiņš”.

Te gan jābūt godīgiem arī pret otru pusi. Nevar cilvēkam vienkārši pateikt: “Tu neesi pietiekami gudrs, tāpēc mēs tavā vietā zināsim labāk.” Tā ir augstprātība. Un tieši šāda augstprātība arī baro populistus. Ja valsts ar cilvēku runā kā ar bērnu, tad nav brīnums, ka cilvēks pēc tam aiz dusmām balso par to, kurš vismaz pasaka: “Tev ir taisnība, viņi tevi čakarē.”

Pat ja pēc tam pats čakarē vēl elegantāk.

Tāpēc pareizais ceļš nav aizliegt diskusiju. Pareizais ceļš ir uzlikt tai priekšā spoguli.

Gribi izņemt? Labi. Tad paskaties, ko tas nozīmē.

Tu neredzi tikai “man ir 9000 eiro”. Tu redzi nākotnes pensijas gabalu.

Tu nesaņemsi obligāti visu summu, ko redzi uz papīra. Atkarībā no pieņemtā modeļa var būt nodokļi, izmaksas kārtība, tirgus vērtības jautājumi un administratīvi nosacījumi.

Tu neizņem naudu no tukša konta. Lai šo naudu izmaksātu, pārvaldītājiem būtu jārealizē ieguldījumi. Ja to darītu masveidā, tas vairs nebūtu tikai tavs individuālais lēmums, bet sistēmisks trieciens. Latvijas Bankas eksperti brīdina, ka plaša priekšlaicīga izņemšana varētu radīt pensiju kapitāla iztrūkumu un nākotnē spiedienu celt darbaspēka nodokļus, jo sabiedrība noveco un uz vienu pensionāru būs arvien mazāk strādājošo.

Un pats galvenais — kad šī nauda būs iztērēta, viņa vairs nebūs “mana nauda”. Viņa būs bijusī nauda.

Naudai ir viena ļoti nejauka īpašība: kad tā aiziet patēriņā, tā neatstāj aiz sevis pieminekli. Ja vien tas nav auto līzingā, televizors pie sienas vai pāris mēneši ar sajūtu, ka beidzot varēja uzelpot. Bet vecumdienās šī sajūta neatgriezīsies kā pensijas pielikums.

Protams, ir izņēmumi.

Ja cilvēkam vajag ārstēšanu, jautājums kļūst daudz cilvēcīgāks. Ja valsts veselības sistēma cilvēkam saka “gaidi rindā”, bet slimība saka “man nav kalendāra”, tad aizliegt viņam izmantot savu uzkrājumu ārstēšanai var izklausīties nežēlīgi. Šādos gadījumos es redzu pamatu diskusijai. Bet tai jābūt šaurai, medicīniski pamatotai, kontrolētai un tieši piesaistītai ārstēšanas izdevumiem, nevis pārvērstai par universālu caurumu sienā, pa kuru pēc tam katrs politiskais grauzējs iznes pa maisam.

Jo, tiklīdz izņēmumu ir pārāk daudz, noteikums vairs neeksistē.

Un tad mēs nonākam pie Latvijas klasikas: sākām ar “smagiem gadījumiem”, beidzām ar “nu bet man arī grūti”.

Šajā stāstā man svarīgākais jautājums ir nevis “vai ļaut?”, bet “ko cilvēks zaudē katrā scenārijā?”

Ja neļauj izņemt vispār, cilvēks zaudē sajūtu, ka viņam pieder kontrole pār savu uzkrājumu. Viņš var justies kā piesiets pie sistēmas, kurai neuzticas. Tas ir reāls zaudējums, jo uzticēšanās nav dekorācija — bez tās pensiju sistēma kļūst par piespiedu mehānismu.

Ja ļauj izņemt visu, cilvēks iegūst īstermiņa brīvību, bet var zaudēt būtisku daļu no nākotnes pensijas. Valsts iegūst īslaicīgu patēriņa dopingu, bet nākotnē var saņemt lielāku pensionāru nabadzību un spiedienu uz budžetu. Tā ir tāda ekonomiskā ballīte, kur šodien skan mūzika, bet rīt kāds jau meklē, kurš samaksās par saplēstajiem traukiem.

Ja ļauj izņemt tikai daļu, risks ir mazāks, bet jautājums paliek tas pats: kur novelkam robežu, un kurš politiķis nākamajā vēlēšanu ciklā nesolīs šo robežu pabīdīt vēl mazliet tālāk?

Ja ļauj izmantot tikai ārstniecībai, tas var būt cilvēcīgi un pamatoti, bet tikai tad, ja sistēma nav caura kā veca laiva.

Ja neko nemaina, tad problēma nepazūd. Cilvēku dusmas nepazūd. Neuzticēšanās nepazūd. Aizdomas par bankām nepazūd. Un tad pēc gada vai diviem tas pats jautājums atgriezīsies vēl skaļākā iepakojumā.

Tāpēc mans secinājums ir šāds: 2. pensiju līmeni nevajag atvērt kā veikala kasi pie atlaižu plaukta. Bet to arī nedrīkst atstāt kā melnu kasti, kur cilvēkam saka: “Uzticies, mēs zinām labāk.”

Cilvēkam jāredz skaidri:

• cik viņam ir uzkrāts;
• kur šī nauda ieguldīta;
• cik viņš maksā komisijās;
• kāds ir viņa plāna rezultāts;
• vai plāns atbilst vecumam;
• kas notiek nāves gadījumā;
• kas notiek, aizejot pensijā;

un cik aptuveni viņš zaudētu, ja šo naudu izņemtu šodien.

Nevis teorētiski. Nevis ar ministrijas PDF. Bet cilvēku valodā.

Piemēram: “Ja tu šodien izņemsi 7000 eiro, kontā var nonākt mazāk, jo iespējami nodokļi un izmaksas nosacījumi. Tu šodien iegūsi īslaicīgu brīvību, bet pensijā vari zaudēt konkrētu mēneša ienākumu daļu. Padomā, vai tu šo naudu ieguldīsi tā, lai tā pelna vairāk nekā pensiju plānā, vai vienkārši iztērēsi dzīves caurumu aizlāpīšanai.”

Lūk, tā būtu godīga saruna.

Nevis “tautai atdosim naudu”.

Nevis “eksperti zina labāk”.

Bet: “Šī ir tava izvēle, un šī ir tās cena.”

Jo īstā brīvība nav iespēja nospiest pogu “izņemt”. Īstā brīvība ir saprast, ko šī poga patiesībā dara.

Un varbūt šis ir pats neērtākais secinājums visā pensiju 2. līmeņa vētrā: ļoti iespējams, ka vienlaikus taisnība ir abām pusēm — cilvēkam vajag vairāk kontroles pār savu naudu, bet cilvēks ne vienmēr ir pasargāts no sliktiem lēmumiem ar savu naudu.

Un tieši tur politiķim vajadzētu būt atbildīgam.

Nevis stāvēt ar megafonu un bļaut: “Ņemiet!”

Bet pajautāt: “Vai tu zini, ko pēc tam vairs nevarēsi paņemt atpakaļ?”

Jo pensiju nauda nav tikai nauda.

Tā ir vecumdienu apkure. Zāles. Pārtika. Mazliet cieņas. Mazliet neatkarības. Iespēja nebūt bērniem par nastu. Iespēja vecumā nepārvērst katru rēķinu par eksistenciālu šaha partiju.

Un, ja kāds šo visu iesaiņo frāzē “vienkārši atdosim cilvēkiem viņu naudu”, tad man gribas pajautāt — kāpēc tik skaists iepakojums? Kas tieši ir iekšā?

Jo Latvijā mēs jau pārāk labi zinām: ja pirms vēlēšanām kaut kas izskatās pēc bezmaksas konfektes, ir vērts pārbaudīt, vai tai nav pievienots rēķins ar apmaksas termiņu pēc 20 gadiem.

pensiju sistēmu vajag labot, nevis uzspridzināt. Cilvēkam vajag vairāk skaidrības, vairāk kontroles un vairāk godīgas informācijas. Bet pārvērst vecumdienu uzkrājumu par priekšvēlēšanu bankomātu būtu bīstami. Jo šodien izņemtā nauda pazūd ātri. Toties nabadzīgas vecumdienas pēc tam neviens neatceļ ar skaļu preses konferenci.