Vai mākslīgais intelekts cilvēkiem sačakarēs dzīvi?

Mākslīgā intelekta ietekme uz cilvēka radošajām izpausmēm "Vai mākslīgais intelekts cilvēkiem sačakarēs dzīvi"

Sociālajos tīklos bieži sastopami jautājumi par mākslīgā intelekta tēmām. Par to, vai mākslīgais intelekts aizvietos cilvēku darba vietās? Vai mākslīgā intelekta radītais saturs aizēnos cilvēku radīto oriģinālsaturu? Vai mākslīgais intelekts var tikt izmantots ļauniem mērķiem? Kā mākslīgais intelekts vērtējams kopumā, kā pozitīvs vai negatīvs? Kā arī citi ar mākslīgo intelektu saistītie jautājumi, kurus mēģināšu apskatīt un atšķetināt šī raksta turpinājumā.

Vai mākslīgais intelekts (MI) ir drauds vai iespēja cilvēces nākotnei? Šis jautājums cieši saistīts ar tehnoloģisko attīstību, un sociālie tīkli ir pārņēmuši šo diskusiju. Pirms iegrimt vēsturiskos faktos, ir svarīgi skaidrot, kā MI ietekmē darba tirgu, oriģinālsaturu un ētiku. Vai mākslīgais intelekts tikai aizvieto cilvēkus darba vietās vai piedāvā jaunas, uzlabotas iespējas? Vai mākslīgā intelekta radītais saturs pārņem cilvēku radīto oriģinālsaturu, vai varbūt to papildina un attīsta? Šie ir būtiski jautājumi, kuri iezīmēs MI ietekmi uz mūsu dzīvi.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ieskatīsimies mākslīgā intelekta vēsturē, sākot no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Iesākot rakstu likšu priekšā Jums pāris sausus un garlaicīgus vēsturiskos faktus, lai pārējais raksta turpinājums izskatītos interesantāks…

Sausie, garlaicīgie vēstures fakti

Mākslīgā intelekta vēsture sākas ar konceptuālām un tehniskām attīstībām, kas pirmo reizi parādījās 20.gadsimta vidū.
20.gadsimta sākumā mākslīgā intelekta jēdziens sākotnēji parādījās, kad matemātiķis un loģikas entuziasts Alans Turings (Alan Turing) izstrādāja Turinga mašīnas konceptu. Viņa darbs “Computing Machinery and Intelligence” (Datoru mašinērija un intelekts) piedāvāja domu eksperimentus par mašīnām, kas varētu pēc iespējas līdzināties cilvēka domāšanas spējām.

1950. gads šķiet uzskatāms par gadu, kad mākslīgā intelekta izpēte sāka uzņemt savus apgriezienus, savos zinātniskās disciplīnas aizsākumos, kad tika izveidoti pirmie svarīgie algoritmi un loģikas modeļi Logic Theorist“, ko izveidoja Herberts Simons, Alens Nevels un Klifs Šavs ( Allen NewellHerbert A. SimonCliff Shaw), kas varētu atrisināt loģiskus matemātiskus jautājumus.


1960.-1970.gadi bija laiks, kad sāka rasties optimistiski pieņēmumi par to, ka cilvēka domāšanas un lēmumu pieņemšanas process varētu tikt precīzi modelēts, attēlots un izstrādāts, izmantojot algoritmus un programmēšanas valodas. Tomēr šajā laikā līdztekus optimistiskajiem plāniem tika arī uzsvērts mākslīgā intelekta ierobežojošais faktors – daudzas cilvēku dzīvēs sastopamās problēmas ir pārāk sarežģītas, lai tās varētu tikt atrisinātas ar pieejamajiem resursiem.

1980.-1990.gadi bija paši neironu tīkla aizsākumi, jeb aizsākums tam mākslīgajam intelektam, kuru mēs varam izmantot šodien. Tika izstrādāti pirmie vienkāršie neironu tīkli, piemēram, vairāku slāņu perceptroni ko radīja Frenks Rozenblats (Frank Rosenblatt), lai gan to popularitāte pieauga tika 21.gadsimta sākumā. (Perceptrons tā pirmsākumos tika radīts jau 1957.gadā un līdz pat šodienai “apauga” ar vairāku izstrādātāju papildinājumiem dziļās mācīšanās un neironu tīklu ķēdes jomā)

21.gadsimts ir laiks, kad pateicoties palielinātajai skaitļošanas jaudai un datu pieejamībai, neironu tīklu izmantošana mākslīgajam intelektam sāka piedzīvot īstu renesansi. Nu jau ļoti jaudīgie un efektīgie mūsdienu neironu tīkli, piemēram dziļie neironu tīkli (DNN), ir devuši lielu ieguldījumu dziļās mašīnmācīšanās apmācībā. Pašlaik neironu tīkli un citi mākslīgā intelekta modeļi tiek izmantoti plašās nozarēs, ieskaitot valodu apstrādi, attēlu atpazīšanu, automašīnu vadību un pat medicīnu.

Tehnoloģiju attīstība turpina mainīt mākslīgā intelekta ainu, papildinot un uzlabojot esošos algoritmus un modeļus.


Cīņa starp oriģinalitāti un “atgremojumiem” var sākties!

Kad esam iepazinušies nelielu un ļoti īsu sausās, garlaicīgās vēstures ainiņu, varam apspriest to, no kā tad mākslīgais intelekts ģenerē savas atbildes un darbības.
Pamatā mākslīgais intelekts nav nekas cits, kā vien milzīgas datu bāzes “valodas modeļa” informācijas apkopojuma (aptuveni 8 miljoni tīmekļa lapu u.c. datu avotu), dažādu sarežģītu algoritmu un tiešsaistes datu apkopojums. Šajos milzīgās informācijas krājumos ietilpst pamatīgs apjoms ar dažādiem literatūras oriģināldarbiem, dokumentiem, vēstures liecībām un citām visdažādākajām cilvēku radītajām teksta formām, kuras MI izmanto savu atbilžu un “jaunu darbu” ģenerēšanai. Ņemot vērā to, ka faktiski šīs MI ģenerētās atbildes ir jau eksistējošu tekstuālo darbu un informācijas pārfrāzējumi, manuprāt MI radīto saturu noteikti nevar uzskatīt par oriģināldarbu savā būtībā.

Protams ir sens teiciens “Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais” un nenoliedzami, ka kaut ko tiešām jaunu un oriģinālu mūsdienās radīt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, bet raksta turpinājumā izklāstīšu kādu ar MI strauji augošo popularitāti saistītu negatīvo ietekmi.

Ja mēs ņemam vēra to, ka pieaugot MI popularitātei pieaug arī ar MI palīdzību radītā satura īpatsvars pret cilvēku radīto oriģinālsaturu un aizvien attīstoties jaunajām MI versijām, no jauna papildinātajos valodu modeļos tiek iekļauts aizvien vairāk satura, kurš uzdots, kā cilvēka radīts, bet ir pilnīgi, vai daļēji MI ģenerēts, tad kļūst skaidrs, ka reāla cilvēku oriģinālsatura “atšķaidīšanās” kopīgajā informācijas “katlā” ir neizbēgama.

Turklāt, ir vēl kāds ļoti svarīgs aspekts, kas saistīts ar MI radītā satura iekļaušanos cilvēku radītā oriģinālsatura lauciņā. Arvien pieaugošā MI attīstība un tās ietekme uz darba tirgu dod pamatu rūpēties par cilvēku lomu tieši radošajā jomā un ar to saistītajās darba attiecībās. Šajā kontekstā ir svarīgi izprast, kā cilvēka un MI prasmes un spējas ir iespējams izmantot iespējami nekaitīgā formātā, īpaši, ņemot vērā radošās darbības un darba pienākumu izpildes aspektus.

MI draudi, vai simbioze ar cilvēku?

Radošuma aspekts:
Radošumam un inovācijām bieži vien ir nepieciešama cilvēka intuīcija, emocijas un kritiskās domāšanas pieeja. Šīs īpašības ir grūti replicējamas mākslīgajā intelektā, kas var radīt vidi, kurā cilvēka ieguldījums tiek īpaši novērtēts.
Savstarpējā simbioze:
Viena no pieejām var būt saskatīt cilvēka un MI spējas, kā savstarpēji papildinošas. Cilvēki raksturīgi ir spējīgi uz kreatīvu domāšanu , līdzdarboties, izjust emocijas, un piedāvāt radošus risinājumus. MI savukārt ir spējīgs strauji analizēt un apstrādāt lielu datu apjomu, atpazīt modeļus un sniegt ātru risinājumu dažādās jomās.
Darba attiecību dinamika: Darba attiecībās cilvēks un MI var kopdarboties, veidojot augsti efektīvu tandēmu. Cilvēki var pievērsties radošajiem procesiem un lēmumu pieņemšanai, kamēr MI var tikt izmantots operatīvai datu analīzei un rutīnas procesu efektīvai izpildei. Lai gan tiešām ir darba vietas un atsevišķi amati, kuros strādājošajiem var nākties pārkvalificēties, pielāgoties un atdot savus ierastos darba pienākumus MI izpildei, atkarībā no darba specifikas darba devējs noteikti nopietni pārdomās pirms izšķirsies par labu pilnīgai MI klātbūtnei kādā svarīgā darba procesā. Ir jābūt piesardzīgiem, īpaši, runājot par darba pienākumu izpildi. NI var būt efektīvs darbā, kur ir nepieciešama precīza un atkārtojama datu analīze. Tomēr cilvēkiem var būt nepieciešama pieeja, kas prasa radošu un uz intuitīvu, noteiktu kontekstu virzītu domāšanu.

Jautājums lasītājiem

Ļoti novērtēju, ka esi izlasījis šo rakstu līdz beigām. Man ir svarīgs arī Jūsu viedoklis, tāpēc priecāšos ja iesaistīsies diskusijā un atbildēsi uz šiem jautājumiem.
Kā jūs redzat cilvēka un mākslīgā intelekta attiecības radošajā jomā? Vai domājat, ka mākslīgais intelekts var pārņemt cilvēka radīto oriģinālsaturu, vai abiem ir iespēja dzīvot līdzās, radot un darbojoties savstarpēji?

Noslēgumā

Cilvēka un MI savstarpējā konkurētspēja radošajā un darba attiecību jomā noteikti arī turpmāk būs aktuāla tēma apspriedēm, kā arī dažādiem pētījumiem. Svarīgi ir meklēt līdzsvaru un noteiktu attiecību veidojot modeļus, kas maksimāli izmanto cilvēka un MI stiprās puses, nodrošinot harmonisku sadarbību, bet neizslēdzot cilvēku, kā vienīgo unikāla oriģinālsatura veidotāju. Vēl svarīgāk nospraust stingras robežas starp šiem diviem satura veidiem un virzīt MI attīstību akcentējot to, ka cilvēks jebkurā gadījumā ir neaizstājams, lai mazinātu atkarību no MI izstrādātā satura, kā vienīgā plašāk izmantojamā satura veida. Dažādi izstrādāti noteikumi un regulas noteikti ir nākošais solis, ko būtu nepieciešams izstrādāt, lai kontrolētu un ierobežotu šīs jomas attīstību ievirzot mākslīgo intelektu cilvēkam visnekaitīgākajā iespējamajā gultnē…

 

Loading

Noderīgs raksts? Dalies ar citiem: